Uz upi…Pirmā diena

Jauniešu koris BALSIS devās uz Aizkraukli, lai sāktu šī gada ceļojumu un koncertēšanu pa Daugavu. Man bija iespēja doties līdzi un iepazīties ar šiem cītīgajiem kora mūzikas mīlētājiem tuvāk. Un tā, Aizkraukles miglā, sākās 4 neticami pilnas, radošas un skanīgas dienas.

Jaunieši patiešām mīl dziedāt, viņi runā par kora darbu ar sajūsmu un gaida šo iespēju laisties lejā pa Daugavu katru gadu, jo tas ir īpatnējs notikums: iespēja dziedāt, radīt prieku daudziem klausītājiem- seviški tiem, kas uz Rīgu uz koncertiem nespēj tikt, un pašiem jauki kopīgi pavadīt laiku skaistā vidē. Jaunieši runāja par izklaidi, bet arī par emocijām, kas rodas dziedot šādā turnejā, kas viņiem likās daudz tuvāks notikums ne kā nesenā Ķīnas koncertu turneja.

No stacījas devamies kājām uz Daugavu caur spilgti zaļām un sulīgām pļavām, garām “raganu” ciemam uz laivām. Šiem jauniešiem patiešām patīk dziedāt un viņu cieņa pret mūziku ir ļoti manāma: dzied pie mūzikas skolas durvīm, dzied pateicību par uzkodām pie “raganām”, dzied pie Daugavas.


Pirmā kāpšana laivās 

Sākāpuši vairākās laivās Kapteiņa Ulda komandējumā, mēs devāmies uz pirmo koncerta vietu Aizkraukles vecājā luterāņu baznīcā, kur žig-žig fiksi pa kalnu augšā, jaunieši drīz bija gatavi ievingrināt savas balsis, sadziedāties un ieņemt vietas koncertam. Uz koncertu ieradās negaidīti daudz klausītāju, bija pat jāizliek vairāk krēslu. Sarunājos ar vairākiem klausītājiem, un sapratu, ka viņi sagaida skanīgu koncertu, jo pazina kori, pazina diriģentu un mīlēja garīgo mūziku – un beigās teica, ka nebīja vīlušies. Viņi arī priecājās, ka tik jaukā, skanīgā veidā nesen remontētā baznīca tika iesildīta. Iedomājieties – atjaunota baznīca, kur jaunas balsis, meistarīgā vadībā pacilāja katru klausītāju – vai tad kautkas varēja būt labāks par to?

Aizkraukles vecā luterāņu baznīcā

Pēc koncerta, pusdienas turpat pie baznīcas, tad lejā par kalnu uz īsu izklaidi. Un tā kā šis ir jauniešu koris, tad izklaide sastāvēja no iespējas kāpt vēl augstākā kalnā! Tur varēja uzmest acis pār plašo Daugavas ieleju un tad bija jāsteidzas uz mirgojošo Daugavu, jo kreisais krasts jau aicināja – citi pa taciņu, citi pa zāli tāpat uz leju. 

Jaunjelgavā mūs sagaidīja busiņš, kas aizveda uz centru, lai to tā ātri, ātri apskatītu un tad uz Mārtiņa Balto baznīcu uz otro koncertu.  Tur gan bija paredzēts dziedāt pašā baznīcā, bet tā kā sanāca ļoti daudz ļaužu, soli bija izlikti ārā. Tā bija burvīga ideja. Koris dziedāja ielokā starp 3 ēkām, saule spīdēja, zaļums visapkārt un smaidīgas sejas. Skaņa savilņojās ar vieglo vējiņu, kas glāstīja klausītājus un tad dancodams izzuda koku zaros. Daba un koris vienā noskaņā.

 

Sagaida kori Jaunjelgavā

Atkal kori pacienāja, varēja apskatīt baznīcu, kas tika celta padomju laikos un tad steidzīgi busiņā un prom pie laivām, lai dotos uz Skrīveriem, uz dendroloģisko parku, kur bija trešais koncerts. Kad tur piebraucām, mūs veda augšā pa garām kāpnēm (kapēc upes netek kalnu galos…), kas bij izgaismotas ar svecītēm, un tūlīt bija jāgatavojas koncertam. Te pie strūklakas (kas laimīgā kārtā bija izslēgta) bija sanākuši ļoti daudz klausītāji…un tikpat daudz odu! Klausītāji sēdēja mierīgi, bet odi šiverēja, šur tur, starp skatītājiem, starp koristiem – vienīgi diriģents, kas, kā parasti, ar visu sirdi un dvēseli diriģēja, nepārtrauktā kustībā izbēga no odu uzbrukuma. 


Koris ceļā uz koncertu Skrīveru Dendroloģiskā parka

Arī šeit parunājos ar klausītājiem, kas paskaidroja, ka devās uz koncertu, jo pašiem bija bijusi iespēja dziedāt ar diriģentu vairākos Dziesmu Svētkos, uzskatīja kori par profesionālu, pazina kori no tā laika, kad BALSIS ceļoja ar vilcienu, sniedzot koncertus vairākās stacijās – ieskaitot Skrīveros. Parka koncertā garīgās dziesmas tika atvietotas ar laicīgajām. Bērni, kas bija starp klausītājiem, stāstīja, ka vislabāk viņiem patika, kad koris dziedāja dziesmas, kas viņiem bija pazīstamas un arī kad ar spēku dziedāja. Lieliski, ka bērni bija koncertos, jo galu galā, tie ir nākamie dziedātāji un klausītāji – abas lomas svarīgas.

Kad palika tumšāks, koris dziedāja pie lāpu gaismas, odi turpināja veikt savējo un pēc koncerta senioru koris iepriecināja BALSIS ar pašu sacerētu dziesmu par jauniešu kori, un koristi apsedās pie galdiem parkā, lai iestrebtu garšīgu zupiņu. Likās, ka varbūt koristiem būtu laiks doties uz naktsmājām, jo bija nodziedāti 3 koncerti un pulkstens rādīja, ka ir jau 23. stunda pagājusi, bet Skrīverieši bija sagādājuši vēl izpriecas. Devāmies uz Skrīveru Gotiņu ražotavu, kur mūs pacienāja ar saldo ēdienu (ar gotiņām protams!), ar stāstiem par Skrīveru Gotiņām, lika mums pašiem ietīt savas gotiņas līdzņemšanai un tad, viens milzīgi uzņēmīgs lācis, traks zaķis un jautra cūka, mums iedeva lāpas, teica “Sekojiet” un veda mūs kaut kur nakts tumsā pārgājienā. Ceļš veda gar kapsētu, kur lācis apgalvoja, ka naktīs var sastapt spokus, un tā arī bija, jo ģindeņi dancoja starp kokiem – nu vismaz līdz tam brīdim, kad vairāki jaunieši devas viņiem tuvak. Tad mēs apstājāmies koku birzī, mēs visi ātrā tempā meklējām12 burtus, kas bija paslēpti, lai varētu salikt sakarīgu vārdu un tikt uz nakstmājām. Bet, kā teicu, tas ir jauniešu koris, tātad, kad tikām naktsmājās, kas bija sporta zālē, vēl taču bija jāpaspēle kādas spēles, jāiemet paris grozi, vai ne? Naktsmiers, 2: 00 os. 

Pa upi…Otrā diena

No rīta pēc brokastīm bija ekskursija pa dendroloģisko parku, kura veidošana uzsākta 1891. gadā. Parka stādījumu plānu izstrādājis un dēstījumus īstenojis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians Siverss (1857 – 1919). Te iepazināmies ar kokiem no visām pasaules malām: Ķīnas, Korejas, Amērikas, Kanādas un arī ar parka un muižas vēsturi. Jauka silta diena un pastaiga starp kokiem pievilcīga un atsvaidzinoša. Atvadoties ar dziesmu (kas notika visur, kur mēs tikam uzņemti), mēs devamies atpakaļ uz upi, lai dotos uz Dzelmēm. Uz upes bija labs atpūtas brīdis jauniešiem, kuri varēja našķoties, sauļoties, padziedāt, papeldēt – vārdu sakot ievilkt elpu.

 

Ceļā uz Dzelmēm 

Atbraukuši Dzelmēs, devamies vispirms augšā kalnā (nu dabīgi!) un tur mūs sagaidīja pusdienas. Pēc tam koris atkal gatavojās koncertam, sadziedājās un bija gatavi sniegt atkal garīgu koncertu, lai gan Daugava, no Paula un Zanderes cikla par Latvijas upēm, izskanēja visur. Cilvēki ieplūda Jumpravas baznīcā, jo mūzikas skolas vadītāja bija izsūtījusi informāciju par kori un cilvēki sagaidīja to vislabāko. Daži arī bija ieradušies, jo koncerts dendroloģiskajā parkā bija viņus iedvesmojis. Un koris atkal pierādīja, cik labi viņi saprot to, ko dzied, kā panākt saliedētu skaņu, kas atstāj klausītājos burvīgu sajūtu. Pēc koncerta klausītāji runāja par kvalitatīvo, emocīju pilno koncertu, par skaistajām melodijām un dziedāšanu un cik laimīgi tie bija, ka varēja piedalīties tik vērtīgā piedzīvojumā. Vai tad varētu būt citādāk?

Koris atkal uz upi devās pēc koncerta, jo bija jāturpina ceļš uz Kaibalu, kur notika vakara koncerts. Pa ceļam koristi pārskatīja notis, atpūtās, fotografēja un sarunājās…un dabīgi panašķojās! Iegriezāmies Kaibalas upītē, netīšām nobaidījām gulbju ģimeni ar 5 mazajiem un apstājāmies netālu no koncerta un naktsmāju vietas Kaibalā pie Dzejas ozoliem. Žigli kalnā augšā, nolikt mugursomas un tad ieņemt vietu koncertam. Te klausītājus sagaidīja plaša programma, ieskaitot dziesmas no Paula un Zanderes cikla, Dievozolu trijotnes un Dziesmu Svētku dziesmas. Viens liels prieks tiem klausītājiem, kas zināja pazīstamās Dziesmu Svētku dziesmas, tādas kā Gaismas Pils, bija iespēja dziedāt līdzi. To tie, kas uzdrošinājās, darīja ar lielu baudu. Kā man teica, dziedāt līdzi ir milzīgs pārdzīvojums – tā kā sapnis, viss trīc un dreb no prieka. Otrs atzinās, ka bija tik labi dziedāt ar vīriem, kas tūlīt un tik droši uzņem toni, un dzied ar tādu spēku. Šis bija atkal iejūsminošs koncerts, brīvā dabā, pēc vasaras siltuma, ar ģimenēm un draugiem, paklausīties kā daudzas labi pazīstamas dziesmas tiek laistas klajā ar enerģiju, ar izteiksmi un ar prieku. Kā jau kāds minēja “Aplausi izsaka visu!” Un bija jauki arī redzēt pazīstamas sejas, klausītāji, kas bija klāt no paša pirmā koncerta, jeb tie, kas aizrāvušies pēc koncerta dendroloģiskajā parkā, devās atkal piedzīvot saskanīgu, pievilcīgu skaņu.


Kaibalā

Koncerta beigās koris devās uz nakstmajām, turpat netālu pa kalnu, uz zupu un naktsmieru…šoreiz daudz agrākā stundā.

Iekš upes…Trešā diena

Brokastis tika pasniegtas turpat skolā un tad pēc īsa paskaidrojuma par Dzejas ozoliem un apkārtnes vēsturi, koristi laivās virzījās uz Lindes muižas parku. Brauciens bija īss uz kreiso krastu un drīz devāmies uz veco, sūnām apaugušo estrādi uz koncertu. Saimnieks bija visu nopļāvis, tātad skatītājiem bija sagatavota vieta. Lindē koris dziedāja uz estrādes ar augstiem pakāpieniem, starp lieliem kokiem, un izskatījās itkā mežs tos būtu aplencis. Dziesmas viļnoja, pieskārās pie kokiem, apbūra klausītājus un izgaisa. Šis koncerts brīvā dabā bija ļoti pievilcīgs, bet grūti pateikt tieši kāpēc.  Vairāki teica, ka mūzika un daba ir fantastiska kombinācija. Iepazinos ar klausītājiem, kas nepazina kori un bija atnākuši izklaidēties. Tie priecājās, ka ne tikai pop mūzikas koncertus var noklausīties brīvā dabā. Pēc koncerta daži izteicās, ka žēl, ka gadi iet uz priekšu, labprāt paši gribētu piedalīties! Citi atkal sumināja kori, ka tāds koris, kas piedalās pasaules līmeņa pasākumos, nav aizmirsis lauku cilvēkus.


Lindes muižas vārti

Pēc koncerta, koristi devās ko uzkost (nu dabīgi – visur jau cienāja!) un tad apskatīt vecos baroka laikmeta vārtus (1767) muižai, kuras pašas jau sen vairs nav – tik vien kā paris sabrukušas sienas palikušas. Pēc tam vēl viena dziesmiņa pie Daugavas, lai pateiktu “paldies!” un tad uz laivām, lai dotos atpakaļ uz labo krastu un uz Lielvārdes viduslaiku pilsdrupām. Tur, kā kalnu kazas, jaunieši un diriģents devās uz pilsdrupām – daži gan izmantoja taciņu – un diriģents izdomāja sanest izliktos solus pašās drupās un nedziedāt pie sienām, bet starp tām. Vietas jau nebija pārak daudz un klausītājus noteikti iepriecināja ziņa, ka koncerts būs 2 daļās – drupās un baznīcā, kur visiem bija, kur sēdēt. Klausītāji tā arī dabūja dzirdēt koncertu brīvā dabā un arī izbaudīt baznīcas akustiku. Atsauksmes par koncertu atspoguļoja to, ko dzirdēju citos koncertos – vispār brīnišķīgi, ar sajūsmu gaidīti un viss piepildījās. Taisnību sakot, tā sajūta, ko BALSIS radīja skatītājos, atkārtojās no koncerta un koncertu – varēju jau uzminēt, ko man teiks! 

Dabīgi Lielvārdē jāuzkāpj uz, jeb pie, Lačplēša gultas, un janofotografējas, jāieēd pusdienas (mīlīt, tak vismaz pusotru stundu nav nekas ēsts!), jāpārsteidz svešs jaunlaulātais pāris ar vārtiem, caur kuriem tikai ar dziesmu var izpirkties un tad jādodas uz laivām.

 

Lielvārdes pilsdrupās

Trešais koncerts ir paredzēts Ķegumā, bet uz turieni laivas dodas lēnītēm. Jaunieši našķojas, atpūšas un dabū izpeldēties…ak jā, un ko gan citu var darīt, kad ir brīvs laiks – pavisam skaidrs – jāpadzied!

Ķegumā vakara koncerts ir luterāņu baznīcā, kas ir jaunbūve. Baznīca pilna, pat augšā uz balkona sākāpuši klausītāji – un fotogrāfi. Šajā koncertā piebiedrojās arī Ķeguma pašu koris “Lins”, kas jau pastav 3 gadus. Klausītāji, kā jau parasti, ir aizrāvušies pēc koncerta un stāsta par labo akustiku baznīcā un burvīgo skaņu. Daži ir tik aizrāvušies, ka pat nespēj aplaudēt. Man stāsta, ka BALSIS dziedāšana liek visam ķermenim dziedāt, ir tāda sajūta, ka lidmašīna paceļas un aiziet! Koris iziet no baznīcas un iet uz saulrieta pusi – lai dziedātu ardievas šodienas saulei – bet dzirdu, ka iedzīvotāji brīnās, ka cilvēki tik nāk un nāk āra no baznīcas. Tik daudz klausītāju!

Tur pat tuvumā ir naktsmājas un vakariņas. Vakarā Ķegumā ir zaļumballe, un daži jaunieši aiziet uz īsu brīdi, bet var just, ka ir izpaudies zināms nogurums – jo šis jau atkal bija trešais koncerts, bet arī zināma saprašana, ka šī specifiskā kombinācija, kopējais laiks, burvīgā sadziedāšanās, pievilcīgā Latvijas daba, publikas milzīgā atsaucība drīz izgaisīs un būs jāatgriežas ikdienā. Jaunieši uzspēlē novusu, iedzer tēju vai kafiju, uzkož arbūzu vai saldumus un pastāsta par sākuma brīžiem korī un viņu uzņemšanu kora saimē. Mīlīgs, patīkams vakars. 

Prom no upes…Ceturtā diena

Pankūkas brokastīs ir foršs sākums dienai un tad mums jādodas uz jaunu pārvietošanās veidu – plostu – jo tagad esam otrā pusē Hesam. Jaunieši stāsta, ka agrākos ceļojumos visi ir bijuši visu laiku uz plosta, ne sadalīti vairākās laivās un tas viņiem esot paticis. Esot sauļojušies, peldējuši un daudz ēduši!! Apstājamies Daugavas kreisajā krastā un ar kājām dodamies uz Tomes baznīcu. Kad ierodamies, ievērojam, ka baznīca ir ļoti maziņa. Diriģents izdomā basus un tenorus likt balkonā un soprānus un altus pie altāra – lai gan pāris dziesmas tiek nodziedātas ar vienu meiteņu grupu ārpus durvīm. Nu tā gandrīz visi, kas atnākuši uz koncertu tiek baznīcā – lai gan dažiem ir jāstāv pie durvīm. Klausītāji sagaida, ka būs skaists koncerts, jo labs koris. Izsakās arī, ka šādi notikumi bieži nenotiek, tātad jābrauc uz visiem. Koris dzied garīgo programmu un viņu balsis piepilda baznīcu un plūst uz āru. Viņu dziedāšana uzmundrina, rada enerģiju un jauku sajūtu.

 

Koris gatavojas koncertam Tomes luteraņu baznīcā

Pēc koncerta koris dodas īsu gabalu uz pusdienām un mazu atpūtu. Tad ir ceļš jānosoļo atpakaļ uz plostu, lai dotos uz Ogri. Saulīte smaida un ir sasildījusi gājējus un tagad atkal ir iespēja papeldēt, pasauļoties, spēlēt kārtis un panašķoties. Laiks gan ir bijis ļoti pretimnākošs un piemērots šim ceļojumam pa upi un brīvdabas koncertiem.

 
No Daugavas plosts dodas pa Ogres upi īsu gabalu līdz Ogrei. Tur jau stāv gatavs cits plosts, kuru lietos koncertam - tātad koris uz ūdens, klausītāji krastmalā. Un klausītāju netrūkst. Lai gan lielākā daļa ir sasēdušies tieši plostam priekšā uz trepēm vai krēsliem, vai segām, klausitāju loks pie upes ir liels un cilvēki pat stāv uz tilta kādā attālumā.  Pa koncerta laiku apstaigāju klausītāju teritoriju un jāsaka, ka kori varēja visur dzirdēt, tikai ne tik labi no malām saredzēt, bet skats tomer aizraujošs. Skats no klausītājiem uz plostu un kori, upi un pretējā krasta zaļumu, ir kā idille – upe vietām zaigo saules apstarojumā, vietām sakrokota. Tilts un koki atspoguļoti upē.

 
Koris pēdējā koncertā nodzied visas dziesmas Paula/Zanderes ciklā – Dziesmas par Latvijas upēm. Dziesma Daugava ir bieži skanējusi, kas ir pavisam saprotami, ja dodas pa Daugavu, bet pievilcīgas jau arī ir pārejās, un katru reizi, kad dziesma par Ventas upi ir izskanējusi, ilgojos jau to tūlīt dzirdēt atkal!

 

Ļoti daudz ļaudis bija sanākuši klausīties koncertu Ogrē

Redzu starp skatītājiem vienu jauku, smaidīgu dāmu, kas ir bijusi uz visiem koncertiem, kā arī sejas no vairākiem iepriekšējiem koncertiem. Ļaudis man stāsta, ka atnākuši tāpēc, ka labs koris, brīvā dabā, kur nav saspiests gaiss kā koncertzālē, ir skaists vasaras vakars, ka ir iemīlējuši kori, jo dzirdējuši koncertu pagājušajā gadā un ka koncerts ir neparastā vietā. Kad koncerta programma ir beigusies, vēl izskan Pūt Vējiņi, kopīgā izpildījumā – koris un klausītāji. Seko atvadīšanās, apsveikumi, ēdināšana un milzīga pateicība visiem, kas palīdzēja korim veikt šo turneju, sniegt tik kvalitatīvus koncertus un iepriecināt tik daudz ļaužu.

 


Koncerts uz plosta

Rakstā līdz šim esmu minējusi jauniešus jeb kori – un koris jau tikai var sniegt tik pārliecinoši labus koncertus, ja ir laba viela, tas ir, kora dziesmas un spējīgs diriģents. Kā jau Ints Teterovskis stāsta, Latviešiem ir laimējies ar kora mūziku, tātad griezīšos tagad pie diriģenta. Bieži, kad runāju ar koncertu publiku un jautāju, kapēc ieradās un kā patika, tad atbilde bija saistīta ar pašu diriģentu: patīkot kā cilvēks un personība; diriģents esot apbrīnojams, tātad koris arī ir tads; ģeniāls cilvēks; piegriež vērību lauku cilvēkiem ne tikai rīdziniekiem. Diriģents sagaida daudz no saviem koristiem, bet tas arī atmaksājas, kā jau publikas sajūsma par sniegto liecina. Jāsaka, ka viņš arī dalās ar savo izteikto mīlestību pret Latvijas dabu – laukiem, mežiem, upēm un ezeriem, un šī mīlestība tiek atspoguļota kora dziedāšanā. Vēl atmiņā ir arī diriģenta sarunas ar publiku, stāsti par dziesmām un notikumiem, kas tika pasniegti tādā atvieglotā veida, nevis formālā veidā. Viss tas kopā rada vislabākos apstākļus kvalitatīviem un iespaidīgiem koncertiem, kuri rada emocionālus pārdzīvojumus ne tikai publikai, bet arī koristiem un pašam diriģentam.

Pa ceļojuma laiku sapratu, ka šāda veida koncertēšana ir ļoti nozīmīga cilvēkiem, kas nespēj aizbraukt uz Rīgu, ne tikai tāpēc, ka viņi dabū dzirdēt burvīgus koncertus, bet arī ka tas, ka koris ir atbraucis uz viņu pusi, jau izsaka, ka viņi ir tā vērts. Tik pat svarīgs šis brauciens katru gadu ir korim, jo tas savij kopā kora dziedāšanu, izpriecas, kopības sajūtu, atpūtu un iespēju tai pašā laikā iztērēt, bet arī uzņemt jaunu enerģiju no skaistās Latvijas dabas. Man koristi stāstīja, ka šo ceļojumu katru gadu viņi gaida ar lielu nepacietību, tikai mineja, ka žēl, ka šogad visi nav kopā uz viena plosta, bet sadalīti laiviņās, jo ir labi pavadīt laiku kopā un uz plosta esot bijis galds uz kura nepārtraukti esot parādījies ēdiens!

Autors: Ilona Brūveris

Maijs 2019
P O T C P S Sv
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2

Seko mums arī