Ķīna – iespaidu bagātība

Vēlreiz PALDIES tiem, kas darīja iespējamu Jauniešu kora BALSIS dalību abos starptautiskajos festivālos Āzijā – Rietumu Bankas labdarības fondam, Valsts kultūrkapitāla fondam un AS Latvijas valsts meži, kā arī Babītes, Aizkraukles pašvaldībām un citiem entuziastiem. Ceļojuma laikā plašāk pasaulē tika nests arī Live Riga, Rīgas Brīvostas un LIAA vārds.

Pirmā pieturvieta mūsu ceļā bija Turcija, Stambula, kur pirms pārsēšanās lidmašīnā uz Pekinu bija paredzēts pavadīt pāris stundas viesnīcā. Reisa kavēšanās dēļ pāris stundas izvērtās divpadsmit stundās, tomēr tur labi pavadījām laiku sautējoties pirtī, plunčājoties baseinā, svīstot sporta zālē vai viesnīcas numuriņā atkārtojot repertuāru un ēdot kopīgi no dažādiem vietējiem produktiem sagatavotās vakariņas.

Ap pieciem no rīta devāmies uz lidostu un jau pēc neilga laika bijām gaisā.

Ķīnā ieradāmies ap astoņiem vakarā pēc vietējā laika. Interesanti, ka vakarā Pekinā, kurā mīt aptuveni 23 miljoni iedzīvotāju, satiksmes intensitāte ir lielāka kā Rīgā pēc 18.novembra salūta. Beidzot nokļuvuši viesnīcā, paēdām ātras vakariņas un devāmies gulēt. Ja mūsu iepriekšējā Āzijas ceļojuma laikā nereti radās iespaids, ka festivāla organizatori mūs aizmirsuši, šoreiz par uzmanības trūkumu tiešām nevarējām sūdzēties gan no organizatoru, gan apkārtējo, vietējo cilvēku puses. 

Mums bija piešķirts gan autobuss, kurš vienmēr ieradās laikā, gan zinoša un patīkama gide, kura ne tikai rūpējās, lai neapmaldamies, un veda mūs dažādās ekskursijās, bet arī  stāstīja mums par ķīniešu kultūru un iemācīja pāris vārdus viņu valodā.

Laikā, ko pavadījām Pekinā, paspējām apciemot tādas ievērojamas apskates vietas kā Tjanaņmeņas laukumu un Aizliegto pilsētu jeb bijušo Ķīnas  imperatora pili, Debesu templi, Pekinas olimpisko stadionu  un daļu no Ķīnas mūra. 

Dziedājām vairākos lielos un mazākos koncertos, kur mūs uzņēma ar prieku un sirsnību, kā arī satikām un klausījāmies daudz korus no dažādām pasaules valstīm. 

Likās, ka jau ilgu laiku esam projām no mājām,  kad atstājām Pekinas lidostu un devāmies tālāk uz Taivānu, lai piedalītos 16. Starptautiskajā koru festivālā (TICF16) Taipejā. Tomēr patiesībā mūsu ceļojums šajā brīdī vēl nebija pat pusē.

Taipeja mūs sagaidīja ar karstu, mitru gaisu, temperatūrai reti kad nokrītot zem +30°C,  un smaidīgiem, laipniem cilvēkiem – pirmās iezīmes, ko ievērojām. Dodoties pirmajā pastaigā ārpus viesnīcas bija sajūta, ka āra gaiss mūs iekļauj no visām pusēm kā silta  sega un vietējie ik uz stūra pavada ar smaidu.

Lai arī koru festivāls Ķīnā bija lielisks, tomēr Taipeja pārsteidza gan ar uzaicināto koru un vokālo ansambļu dažādību, gan apbrīnojamām koncertzālēm ar nevainojamu akustiku un vietām vairākiem tūkstošiem klausītāju.

Festivāla laikā paspējām nodziedāt vairākus koncertus muzejos, slimnīcās un skolās, aizbraukt uz Taivānas otrā galā esošo Kaošingas pilsētu un sniegt solo koncertu, piedalīties Inta vadītās meistarklasēs, kā arī ar satraukuma trīsām sirdī  klausīties citu koru koncertus Taipejas nacionālajā koncertzālē, zinot, ka viens no festivāla noslēguma koncertiem tajā būs arī Jauniešu kora BALSIS divdaļīgs solo koncerts. 

Grūti aprakstīt vārdos, cik lieliska sajūta – vienlaikus pagodinājums un liela atbildība – dziedāt šādā zālē vairāk kā pusotra tūkstoša klausītāju priekšā un pārstāvēt Latvijas valsti. 

Un, protams, arī Taivānā par mums rūpējās. Ik dienu mūs pavadīja divas lieliskas gides, Lorelai un Vikija, kuru sabiedrībā devāmies uz dažādiem koncertiem un iepazinām tuvāk Taipeju ar tās dažādajiem  un greznajiem  tempļiem, tirgus rajoniem un iepirkšanās centriem, ieskaitot vienu no pasaules augstākajām celtnēm, Taipejas 101 tirdzniecības centru. 

Viņas bija ar mums visur, kopā ceļojām Taivānas garšu pasaulē, braucām skatīties saulrietu, kā arī kāpām kalnos un uzkāpām pat vienā vulkānā. 

Un tad beidzot, pēc divarpus nedēļām, devāmies mājup, pa ceļam atkal uz dažām stundām piestājot Stambulā. Jau drīz izveicīgs  autobusa šoferis, kurš tikpat labi būtu varējis būt arī sacīkšu braucējs vai Semīrs Gerkāns no lielceļa policijas, nogādāja mūs lidostā, lai ierastā laika zonā atkal satiktu draugus un radus, ļaujoties nebeidzamai jautājumu straumei: “Kā gāja Ķīnā? Ko redzēji? Karsti nebija?”