Skatiens no malas: Ekstrēms sports – Jauniešu kora BALSIS koncertturneja pa Daugavu 2017

Un tad uz Daugavu, kur sākās ekstrēmā daļa. Bija divas laivas, vikingu laiva un tāda pa daļai noslēgta laiva. Lai tiktu uz tās, bija jābalansē uz šauras laipas, jākāpj caur vikingu laivu, kas šūpojās Daugavas viļņos, un jāsaspiežas slēgtajā daļā – nu vismaz domājam, ka tur būsim sausi, lai gan pieci koristi palika uz klāja, ko vēlāk gauži nožēloja. Devāmies pa Daugavu, kur vējš upi jau dancināja tā, ka tā metās ar sparu pret logiem, šļakstēja pa spraugām un uz klaja vienkārši ar savām ūdens rokām visus apkampa. Koristi sēdēja ar termo krūzēm atspiestām pret jumta logu malām, mēģinādami kaut cik saķert ūdeni un izmantoja glābšanas vestes kā aizsardzības līdzekli pret ūdens uzbrukumu. Un jo ātrāk laiva peldēja, jo vairāk ūdens sitās pret logiem. Bet kāpēc jādodas tik ātri? Nu jātiek laicīgi uz Sv. Meinarda salu, kur paredzēts koncerts un jānogādā koriste slimnīcā, kurai izrādījās ir lauzts un pāršķelts pirksts – sanāk, ka kāpt pāri laivai, kas šūpojas un atsitas pret otru laivu, nemaz tik vienkārši nav! Nemaz nezinu, kā gāja cilvēkiem vikingu laivā, bet laikam arī tur ūdens ar viņiem parotaļājās.

Sv. Meinarda salu bija pārņēmis vēja pūķis, kas visus mēģina iepūst Daugavā, ieskaitot piecus līdz kauliem izmirkušus koristus. Bet koristi jau savā starpā sadarbojās, atrada visiem sausas drēbes un visi sastājās uznākšanai koncertam. Tā kā Daugavā ir nolaists ūdens, pašreiz uz vienu salas malu var kājām aiziet –īpatnējs skats. Sala interesanta, jo te atrodas pirmā akmens baznīca Baltijā un daļa no sienām, arkām un logiem vēl ir saglabājusies. Diriģents koristus mēģināja kaut cik pasargāt no vēja uzbrukuma, nostādīdams tos pie sienas, bet, lai gan spīdēja saule, vējš bija nežēlīgs. Klausītāji sēdēja un priecājās pa koncertu – šī situācija nemainījās visos koncertos, lai gan daļa šeit bija aizgājuši aiz vienas sienas, kur bija neliels aizvējš. Pēc koncerta man stāstīja, cik ļoti viņi priecājās par kora ierašanos, par iespēju dzirdēt iemīļotas dziesmas tik kvalitatīva kora izpildījumā. 

Pēc koncerta koris devās atpakaļ uz laivām un, ar uzlabotām akrobātiskām prasmēm, iekāpa laivās, lai dotos uz Nāves Salu, tikai šoreiz neviens nepalika uz klāja – jo tik daudz rezerves drēbju jau arī nebija! Izmantodami krūzes un glābšanas vestes visi gandrīz sausi nokāpa no laivas Nāves Salas krastā, kur dārza soli bija salikti ūdenī, lai kaut kādā veidā būtu iespējams tikt krastā. Tur  koristi pazuda mežā, jo ceļš uz koncerta vietu nebija īsti skaidrs – it sevišķi, ja kāds skaidroja, ka “jāiet pa labi”, bet faktiski izrādījās, ka jāiet uz pretējo pusi. Beidzot īstais ceļš tika atrasts, koristi nostājās pie pieminekļa, kas veltīts pirmā pasaules kara kareivjiem, nodziedāja  vienu dziesmu un tad devās uz salas otru pusi, kur labāk skanēja un bija mazāk vēja. Vispār šī sala piedāvāja aizvēju, jo tajā ir koki – Meinarda salā nav neviena. Te arī bija iekurināts ugunskurs un pēc koncerta jaunieši palika uz kādu brīdi pie ugunskura padziedāt, jo Rihardam līdzi bija ģitāra, tad kā nu nedziedāt (man jāsaka, ka es reti  esmu redzējusi Rihardu bez ģitāras, ja nu vienīgi tad, kad guļ un ēd, bet mežus, jūrmalas, koncertzāles, purvus viņš izstaigā spēlēdams). Uz Nāves Salu daļa klausītāju bija devušies ar savām laivām, jo nebija gribējuši palaist garam tādu notikumu. Kā parasti klausītāji priecājās par kora viesošanos, pat melodisko un harmonisko dziedāšanu, par to, ka koris velta savu laiku koncertēt ārpus Rīgas.

Tad atpakaļ pa tumsu uz laivām, jo koncerts sākas 20:00, koristi devās uz naktsmājām. Kad visi beidzot bija izkāpuši no laivām, atraduši guļamvietu, atpūtās, iedzēra tēju, uzkoda kliņģeri, parunājās, padziedāja – ko nu kurš un, lai gan likās, ka nobraukta jau nedēļa, bija beigusies pirmā diena.

Piektdienas rītā Daugmales folkloras grupa bija koristiem noorganizējusi izklaidi.  Jauks ansamblis spēlēja  un koristi iegūva jaunus uzskatus par dančiem. Varēja priecāties par to, kā koristi ar enerģiju un smaidiem piedalījās dančos un spēlēs. Kad vēlāk runāju ar koristiem par to, kas viņiem visspilgtāk palicis atmiņā no koncertturnejas, viņi bieži pieminēja tieši dančus. Varēja arī mācīties, kā veidot keramikas traukus, iepazīties ar īpatnēju cītaru, kas izskatījās kā alus muca, ēst ābolus tieši no dārza un atpūsties.

Jautrais rīts beidzās un koristi devās gatavoties nākamajam koncertam. Šis tika izsludināts kā īss, eksperimentāls koncerts. Eksperimentāls, jo koristi nestāv viens otram blakus, bet bija izkaisīti ap Lejas ezeru un sadziedājās pāri ezeram, cītīgi skatoties uz diriģenta rokām, cerēdami, ka varēs tās saskatīt! Bet vispirms tur bija jātiek – nu līdz tam kādi pieci kilometri. Skatītāji bija jau klāt, tātad koristi izklīda ap ezeru un koncerts sākās. Īpatnēja klausīšanās, jo bija jāpierod pie atbalss, kas atskanēja dziesmas laikā. Koristi arī stāstīja, ka bija dīvaini dziedāt it kā būtu viens pats. Bet klausītājiem patika, ka koris bija ieradies dziedāt pie viņu iemīļotā ezera, jo, savienojot abas lietas, bija dubults prieks. Pēc tam koris arī sanāca parastajā formācijā, lai turpinātu koncertu.

Un tagad es saprotu, ka jums gribas zināt, kas tad ir tik ekstrēms šajā braucienā.  Vai īpatnējā kora sastāšanās  pa balsīm? Nu dabīgi, ka nē! Ekstrēmais tagad tikai sāksies.  Bet atcerieties, ka jaunieši bija jau izlēkājušies un kādu gabaliņu nostaigājuši. Bija jādodas atpakaļ savākt mantas, iekāpt laivās un bija jāceļo uz nākamo koncertu. Tātad atkal pieci kilometri jānoiet, un, ja turp ejot bija forši, doties pa daļai pa mežu, pa daļai pa jauniem ceļiem, tad atpakaļ ceļā bija pavisam citādi,  jo uznāca pamatīgs lietus, meža takas kļuva dubļainas un jaunie ceļi grumbuļaini vai slideni. Tiem, kuri samirka (jo daļai laimējās un koncerta klausītāji viņus atveda mašīnās) bija laiks sasildīties, pārģērbties un ievilkt elpu, un tad atkal prom uz upi.

Šoreiz vējš nesagādāja nekādus ekstrēmus apstākļus, bet iekāpšana un izkāpšana no laivām gan. Daugava ir skaista, plata upe un šur tur krasti ir pastāvi. Viegla piebraukšana un izkāpšana sanāca tikai Rīgā. Citur bija jāatdarina kalnu kazas, un zēniem bija jāsastājas “ķēdē”, lai pārvietotu mantas un palīdzētu meitenēm. Tomēr šad tad kāds korists nolaidās uz dupša, jo laipa no kuģa uz krastu bija pavisam nestabila. Tāpat bija arī pie Daugmales pilskalna, kur bija nākamais koncerts.

Šajā koncertā korim piebiedrojās Daugmales folkloras grupa. Skatītāji bija izkaisīti pa drupām, kā nu kurš, bet koris dziedāja pilsdrupu pakājē. Vēl atmiņā palikuši teatrālie silueti, kurus pret pelēkām debesīm kalngalā veidoja skatītāji. Dziedāšanai sekoja danči un neiztrūkstošais lietutiņš. Pēc koncerta un dančiem koristi pa visīsāko (un stāvāko) ceļu devās uz laivām, kur atkal sākas garais process, lai visus sveikus un veselus  dabūtu laivās. Nevarēja jau arī steigties, lai gan otrā krasta gaidīja i viesu koris, i klausītāji, jo pa laipu varēja iet tikai pa vienam un tieši tāpat arī pa vikingu kuģi, lai tiktu uz nākamo laivu. Beidzot visi bija sakāpuši un varējām doties tālāk, vēl ilgi un dikti mājot Daugmales iedzīvotājiem, kas pēc koncerta devas uz upes krastu, lai atvadītos, un tas izteica to prieku, ko kora BALSIS viesošanās un sadarbošanās ar vietējo grupu sagādāja.

Otrā krastā koris “Lōja” jau dziedāja pie Daugavas lībiešu un viņa vadoņa, Ako, piemiņas zīmes. Trešajam šīs dienas koncertam bija paredzēts sākties 20:00, bet atkal priekšā stāvēja garais process dabūt visus koristus uz sauszemes. Beidzot pie ugunskura (kas vēl nav kārtīgi iededzies), pašā krastmalā pret indigo zilām debesīm un tumšo upi,  jauniešu balsis izplūst, dziedot dziesmas, kas aizkustina, aizrauj, liek aizdomāties, tā kā Ineses Zanderes un Raimonda Paula Upes Cikla dziesmas. Un saprotams, ka visbiežāk izskan “Daugava”. Katrai vietai bija salikta specifiska programma, un šoreiz izskan arī lībiešu dziesma. Laikam jau pareizi izrunāja vārdus, jo neviens nelaboja, bet skaļi aplaudēja.

Nu tad, mierīgi uz nakts dusu? Kur nu! Atkal jākāpj laivās un tad vēlāk ar visām pekelēm jāveic akrobātiskais gājiens, lai tiktu krastā. Bija jau vēls, un varēja dzirdēt, kā koris gandrīz kopēji nopūšas. Tātad diriģents nolēma, ka turpat visu ņems ārā no laivām un ies ar kājām uz naktsmītni, jo esot tikai kāds kilometrs pa virsu jānoiet, jo no piestātnes tik un tā jāiet kāds pusotrs kilometrs. Nu labi, garā ķēdē, no laivām uz krastu daži koristi un diriģents, stāvot upē, sāk padot mantas. Tas nebija nekāds sīkums, jo debesis nav vairs indigo zilas, bet gan piķa melnas. Labi gan, ka mobiliem telefoniem ir lukturīši, jo otra rinda ar koristiem stāvēja un apgaismoja visu.

Beidzot viss bija izkrāmēts un visi kā bruņurupuči ar mantām uz muguras, pa tumsu devās pārgājienā uz naktsmītni Salaspilī. Un tad debesis atvērās, vējš meta kūleņus ap koristiem, grāba aiz lietus plēvēm, jakām, dzina lietu sejā … kāpēc nevarēja no mugurpuses pūst, lai padzītu uz priekšu? Un kāpēc attālumus nevar izteikt tā, kā Austrālieši – ja saka, vēl 20 minūtes, zinu cik ilgi jācīnās ar laika apstākļiem un cik tas tālu! Jaunieši mēģināja aizsargāties, bet bija vien jānoskatās kā plēves aizlido – diemžēl nebija iespēja kā bruņurupucim ierauties savā mājiņā – atkal ekstrēmais sports! 

Tad izmirkuši paši, ar salijušām mantām, mēs ierodāmies naktsmītnē.  Lietas tika izklātas, lai kaut cik žūtu un tad visi dodamies uz siltām, gardām vakariņām un, cik forši, ir bija arī kafijas automāts! Nu dzīve taču ir jauka! Pārrunu laikā (tādas notiek regulāri, lai spriestu, kā labāk rīkoties nākamā posmā) nolēma, ka nākamajā rītā tomēr brauks ar busu līdz laivām un neies astoņus kilometrus ar mugursomām, jo ekstrēmais sāk apnikt!

Sestdienas rīts bija saulains un sauss. Bet ir jau arī cita veida izaicinājumi ne tikai laika apstākļu vai vingrotāju līdzsvara izjūta nepieciešamība! Nobraucām pie upes, lai dotos uz jaunām laivām (vecās palika aiz HESA), bet ierodas tikai divas: peldošā pirts un laiva, kas līdzīga Rīgas kanāla laivām, tikai ne nosegta. Un trešā? Upes vidū, gaida, kad kāds vai kas, to atbrīvos no upes smiltīm! Bet, kā jau diriģents teica, nav jau tas, ka ir izaicinājumi bet kā ari tiem tiek galā! Šoreiz tiek galā ar trīs mašīnām: koristi zvana vecākiem un divas mašīnas ierodas, lai daļu aizvestu uz Rīgu, bet pēdējai grupai jābrauc ar taksi – nekā citādi nevar, jo visiem ir jābūt koncertā Rīgā pie Televīzijas Torņa. Pārējie sakāpa laivās un devās pa upi.

Forši braukt pa upi, kad spīd saule, kas liek ūdenim mirgot, un kad dzirdamas putnu balsis. Izkāpjam un aizejam uz torni. Tie, kuri brauca ar mašīnām ir jau klāt, bet kur tad diriģents un pārējie uz peldošās pirts? Kā nav, tā nav! Vai tad atkal uzsēdās uz sēkļa? Nē …šoreiz pietrūka degvielas. Bet koncertam tomēr jāsākas kaut cik laicīgi un laimīgā kārtā jaunieši uzstājās ne tikai kā koris, bet arī kā solisti. Tātad koncerts sākās ar Riharda ģitāras pavadījumu un solo gabaliem. Pēc laiciņa ieradās diriģents, kuru ātri bija paķēruši nost no peldošās pirts. Koncerts šeit sastāvēja no divām daļām: ārā pie torņa un tad tunelī pie ieejas, kur bija pavisam cita akustika un arī visi koristi!

Tad koristiem pienāca atpūtas brīdis, nu laikam pareizāk būtu teikt enerģiska izklaide. Uz trīs stundām tie devas pa Daugavu ar smailītēm. Neviens neizkrita, neviens nenogrima, jauks, brīvs laiks, tikai upe un izprieca. Un tad jau bija jāgatavojas  otram šīs dienas koncertam Arkādijas Parka bijušajā estrādē. Te varēja iedomāties, ka koristi ir atkal laukos: saule, drupas, viss zaļš, koki. Uz šo koncertu bija ielūgti dziedātāji no visiem Rīgas koriem, jo koncerts sastāvēja no Dziesmu Svētku dziesmām. Dziedātāji no kādiem sešiem koriem kuplināja kori un šad un tad arī publika piebiedrojās. Foršs koncerts, jo šīs dziesmas reti bija izskanējušas iepriekšējos koncertos. Kā parasti, klausītāji laimīgi, ka ir iespēja tuvāk iepazīties ar nākamā gada dziesmām. Arī koristi no citiem koriem priecājas, ka ir iespēja  dziedāt pie Dziesmu Svētku virsdiriģenta.

Tagad uz vakariņām un tad uz trešo koncertu, kas sākās 21:00 Smiļģa muzeja dārzā. Daudziem koristiem šis koncerts bija vismīļākais. Tam bija tāda neparasta noskaņa. Agri iestājās tumsa un, lai apgaismotu dārzu, bija nolemts, ka klausītāji var ņemt līdz galda lampas, kas tika izdalītas izklaidus pa dārzu un radīja tādu maigu, maģisku atmosfēru. Dziedāja koris, bet bija ari astoņi solo gabali lielāko tiesu Riharda pavadījumā. Koncertam bija tāda miera un viegluma sajūta, jo visi izaicinājumi izturēti un jau pagātnē.

Svētdienas rītā visi kājām devāmies uz Gaismas Pili, kur ir pirmais dienas koncerts plkst. 11:00. Te klausītāji ļoti priecājās pa akustiku, par to, ka var sadzirdēt un saprast katru vārdu. Koris uzstājās atrijumā, kur balsis skaisti pacēlās, kad vīri vieni paši dziedāja (Māte Saule) vai kad dziedāja viss koris. Rakstīju jau, ka katram koncertam bija sastādīta sava programma, lai gan bieži tika dziedāta minētā “Daugava” un citas dziesmas no šī cikla, un Paula/Petera “Mana Dzimtene”, kā arī  dažas citas, bet jauniešu repertuārs ir tiešām iespaidīgs, jo šajā koncertturnejā pavisam kopā bija 17 koncerti!

Koncerts nodziedāts un jaunieši kājām devās uz Mazo Ģildi. Dabīgi, ka arī tur sanāk uzstāties, jo tās ir kora “mājas” visus šos 30 gadus. 

Tur arī apmainām mugursomas pret ceļa somam, jo pēc šī koncerta koris dosies gar Brīvības pieminekli, kur uzdziedās, tad pa Rīgas kanālu ar laivām uz ostu. Tur kāps Tallink kuģī “Isabelle”, lai dotos uz Stokholmu, jo arī Daugava ieplūst jūras līci, ne jau apstājas pie Rīgas robežas. Bet, lai uzzinātu, kā tur veicās, jālasa nākamais raksts!

Skatiens no malas: Jauniešu Kora BALSIS koncertturneja uz Stokholmu

Daugavas Balsis ir izskanējušas. Latvijā koncerti bija lieliski, bet koncerti gan uz prāmja gan Zviedrijā ir forša iespēja izreklāmēt Rīgu, iepazīstināt ar Latvijas organizācijām tā kā Brīvostu, Rīga Live, lai Latvijas uzņēmēji tiek iepazīti ārzemēs. Jaunieši ar saviem kora tērpiem, tautas tērpiem un koferiem ir beidzot uz kuģa. Ir atrastas kajītes, apskatīta koncerta vieta, sarunāts mēģinājuma laiks un visi dodas baudīt vakariņas.  Šī atkal ir viena īpatnēja koncerta norises vieta. Koncerts sastāv no vieglākas mūzikas latviešu, angļu, zviedru, seno norvēģu mēlēs, un, protams, tiek dziedāts arī populārais “Vindo”– kurā visi vārdi ir bez jebkādas nozīmes. Klausītāji ir atsaucīgi – interesants piedzīvojums gan viņiem, gan korim. Kuģa stjuarts priecājas, ka klausītāju ir uz pusi vairāk nekā parasti šajā laikā un ka var redzēt, ka cilvēkiem patīk, lai gan piebilst, ka skatuve nav jau īsti piemērota. Pēc tam visi dodamies uz nakts dusu, jo koncerts sākās 21:00, un ir jau pavisam vēls. Viss ir rāms – kuģis peld mierīgos ūdeņos un ir īstas gultas!

Nākamajā rītā mūs sagaida saulaina Stokholma, kā arī mašīnas, lai savāktu visus tērpus un koferus un aizvestu tos uz koncertzāli. Bet koris kājām dodas no ostas uz Eric Ericsonhallen, kur vakarā būs koncerts. Tur lielāka daļa koristu tiek palaista apskatīt Stokholmu, kamēr zāli iekārto koncertam. Pēcpusdienā visi atgriežas uz mēģinājumu un lai postos koncertam, kurā piedalīsies arī Stokholmas Latviešu koris un Stokholmas mūzikas ģimnāzijas Klass N2A koris.

Koncertu noklausās zviedru un latviešu publika. Ir liela interese pa jauniešu kori BALSIS un par to, ko no tā var sagaidīt. Latvieši jau pazīst kori, bet daudziem zviedriem šī ir pirmā reize, kad viņi to klausās, un pēc koncerta viņi ir pilnīgā sajūsmā. Programmai ir divas daļas. Pirmajā daļā uzstajas tikai koris BALSIS. Otrajā daļā dzied ģimnāzijas koris – skaisti, muzikāli, ar interesantu programmu.  Pēc tam BALSĪM piebiedrojas Stokholmas Latviešu koris un izskan Dziesmu Svētku dziesmas. Koncerta pēdējo dziesmu dzied visi trīs kori kopā – un dabīgi tā ir “Pūt vējiņi”! Pēc koncerta parunājos ar Latvijas vēstnieka dēlu, pusaudzi, kurš teica, ka koncerts viņu pārsteidza. Viņš ir bijis ieinteresēts jau no pirmās dziesmas, jo koris sāka ar ko savādu – ar vīna glāžu muzikālo pavadījumu. Pēc koncerta īsu brīdi varēja pakavēties, un tad visi devās ar saviem Stokholmas saimniekiem uz mājām.

Nākamo dienu koristi pavadīja ar saviem saimniekiem vai apskatot Stokholmu, muzejus – kā nu kurš. Katram bija savs stāsts par to, kā pavadījuši laiku – kāds pabijis uz vienas no daudzajām Stokholmas salām, cits apskatījis hipsteru rajonu, vēl kāds cits pat aizbraucis uz jūrmalu – jo saule un silts! Pēcpusdienā atkal visi satikās, lai kopā kāptu uz prāmja “Romantika”.  Atpakaļceļā uz Rīgu bija jānodzied vēl viens koncerts, kurš šoreiz sākās 20:00. Koristi, tērpti senos Lībiešu tērpos, dziedāja lielāko tiesu tautas dziesmu programmu – ļoti piemēroti, jo zviedru tūristiem tas bija jauks veids, kā mazliet iepazīties ar Latvijas kultūru. Katrā no 17 koncertiem diriģents iepazīstināja publiku ar dziesmām, komponistiem, dzejniekiem, kas palīdzēja ne tikai saprast, bet arī iejusties tajā, kas sekoja. Un atkal piekrišana bija liela. Nezin vai tagad kori regulāri parādīsies Tallink programmās?

Ceļš atpakaļ nebija tik mierīgs, kā turp. Koristi stāstīja, ka viņi varēja sajust, kā kuģis šūpojās, kamēr viņi dziedāja. Ejot uz vakariņām, bieži varēja redzēt, ka cilvēki līgojās. Daži koristi palika klusāki un maz ēda, bet līdz rītam viss bija kārtībā. Lai gan ceļa bijām tikai sešas dienas, likās, ka vesels mēnesis pavadīts ar šiem jaukajiem, talantīgajiem jauniešiem un viņu apdāvināto diriģentu – likās, ka ikdiena ir pavisam tālu prom.

Bet viss jau beidzas. Dažiem koristiem, tiem, kas bija piedalījušies visos braucienos, bija tāds izmisums – kā tad var beigties, vai patiešām vairs nebūs? Jau pagājušajā gadā koristi stāstīja, ka tas ir visgaidītākais viņu kora programmā, visiem vismīļākais notikums. Tie koristi jūsmoja par laiku, kas tika pavadīts laukos, dziedot mazās baznīcās, kur kādreiz bija tikai 10 klausītāji, par lauku cilvēku viesmīlību un par to prieku dziedāt, kad tu esi tik loti gaidīts. Atceros, ka pagājušajā gadā klausītāji man bieži teica, cik viņi ir pateicīgi, ka tāds tik augsta līmeņa koris dodas uz laukiem pie viņiem, ka viņi nav aizmirsti.

Bet jaunajiem koristiem tas jau bija arī piedzīvojums, ja pat ne pārdzīvojums! Viņiem bija ātri jāiepazīstas ar repertuāru, lai gan dažreiz viņi nedziedāja, jo vēl nezināja visas dziesmas, bet stāstija, ka bija labi sākt ar pilnu slodzi. Foršs veids kā iepazīties ar pārējiem koristiem! Ir prieks, ka visi ir draudzīgi un viņus pieņem. Prasīju viņu domas ceļojuma sākumā un beigās. Ja sākumā bija mazliet nedroši, nezināja, kas stāv priekšā, tad beigās jau jutās, kā būtiska daļa no kora. Beigās viņi jutās atbrīvoti, itkā viņi ir bijuši kādā svētceļojumā un ar sajūsmu jau gaida uzzināt, kas būs nākotnē. Noteikti būs neparastas, aizraujošas koncertu idejas, jo diriģents vienmēr meklē jaunas vokālas pieredzes saviem koristiem, kā arī iespēju viņiem labāk iepazīties ar Latviju.

Kad prasu, kas no šī ceļojuma koristiem ir palicis visspilgtāk atmiņā, tad atbildes ir daudzas un vispusīgas. Kāds min lielo dažādību, cits, ka viss nepārtraukti mainās, ari to ka, šoreiz bijuši arī daudzi negaidīti notikumi, kuri piedeva  ceļojumam krāsainību. Katram jau būs savas atmiņas. Pēc diviem ceļojumiem, man arī ir žēl, ka tie tagad beigsies. Tik daudz Latvijā redzēts, piedzīvots, tik daudz kora dziesmas tagad pavisam labi pazīstamas un pavisam mīļas, tik daudz emociju, piemēram, šogad klausoties, kā koris pirmajā koncertā nodzied Pētera Plakida “In Memoriam”. Varu saprast, kāpēc dažiem koristiem acīs ir asaras pat tad, kad “Daugavas Balsis” beigās nosvin septiņu gadu projektu ar skaistu torti un dziesmām (dabīgi!).

Paldies koristiem, paldies diriģentam un paldies Tallink pa iespēju piedalīties Stokholmas ceļojumā!